Nākamajā dienā septiņos no rīta atskrēja ārsts, apskatīja manu kāju, salieca to 45 grādu leņķī, 30 sekunžu laikā izdeva 4 instrukcijas un aizskrēja tik ātri, ka es gandrīz neko nepaspēju pajautāt.
Te jāpiebilst, ka dakteris Guzenko vispār vienmēr ir ļoti aizņemts, veic vairāk nekā 800 operācijas gadā! Un tāpēc pārvietojas ļoti ātri, bet papīrus aizpilda vēl ātrāk. Uz jautājumiem atbild, protams, bet tie noteikti jāsagatavo jau iepriekš un atbildes labi jāiegaumē, nepārjautāt, citādi nepaspēsi.
Šādas operācijas kā manējā Latvijā veic tikai 5 ķirurgi. Sākumā, kā jau rakstīju, es gāju pie cita ārsta, un pie viņa tā maksātu 1280 latus. Principā, būtu varējis sakasīt arī tik daudz, bet neredzēju saprātīgu iemeslu. Dmitrijam Guzenko reputācija ir tikpat laba kā tam pirmajam ārstam, pie kura biju (bet varbūt pat labāka), tā kā jēgu meklēt vēl 400 latus es neredzēju. Īsāk sakot, paldies Jūras medicīnas centram ljmc.lv un personīgi ārstam, ka cenas viņiem ir pieejamas un nav domātas tikai futbolistiem un visādiem oligarhiem.
Lūk, klīnikas Latvijā, kurās veic priekšējās krusteniskās saites plastiku.
Mājaslapas jums daudz nepalīdzēs, ir jāzvana. Process parasti notiek tā: pieraksties uz pieņemšanu pie ceļgalu ķirurga. Viņš apskata un pasaka, kad var operēt vai kad atkal jānāk.
Kopumā es samaksāju 910 latus par operāciju un slimnīcu, 7 latus par rentgenu. Pirms tam jau biju iztērējis vairākus simtus par ārstu vizītēm, braucieniem uz Rīgu, kruķiem, ortozi, zālēm un visu pārējo. Priekšā vēl izdevumi par rehabilitāciju. Par laimi, man atdeva 995 dolārus par lidmašīnā pazaudēto čemodānu (par ko aviokompānijai LOT liels paldies), un šī nauda noderēja tieši laikā. Būtībā sanāca tā, it kā es būtu pārdevis savas lietotās mantas par gandrīz pilnu cenu. Protams, ja naudu par čemodānu neatsūtītu, nekas traks jau nenotiktu – vienkārši nāktos daudzus mēnešus atdot parādus.
Piektdienas vakarā man pakaļ iebrauca Jura, un mēs devāmies uz Daugavpili. Par laimi, pirms ceļa man iešpricēja pretsāpju zāles, bet vienalga gāja sūri un bija nedaudz bail – mazums paraušos ne tā un pārraušu operācijas rezultātus. Par laimi, viss beidzās labi – laikam jaunā saite bija piestiprināta kā nākas.
Mājās kāja vēl kādu laiku sāpēja, palīdzēja tikai pretsāpju tabletes. Īpaši neērti ir gulēt ar ortozi – mūžīgi rādās murgi. Ortoze, ja nu kāds nezina, ir ciets fiksators, kas notur ekstremitāti vajadzīgajā pozīcijā. Tipa ģipsis, bet izgatavots no auduma ar metāla plāksnītēm un aiztaisāms ar "līplentēm" – tāpēc to ir viegli noņemt, kad nepieciešams. Piedevām tā ir vieglāka par ģipsi, un, piemēram, kāju var kasīt. Un muskuļi neatrofējas tik stipri kā ģipsī. Vārdu sakot, kā agrāk cilvēki ar ģipsi staigāja, nav saprotams – es ar to slimnīcā pāris dienas pabiju, nomocījos.
Kopumā ķirurgs man iedeva norādījumus, kā pildīt vienkāršus vingrinājumus, bet ļoti maz. Principā, varbūt pagaidām vairāk arī nevajag, bet turpmāk noteikti ir svarīgi uzzināt labāk un vairāk. Man ģimenes ārste iedeva nosūtījumu uz rehabilitāciju. Mīklaina mums tā sistēma – valsts operāciju apmaksāt negrib, bet lūk, pēc operācijas – lūdzu.
Slimības vēsturē rakstīts, ka man pēc operācijas mēnesi jāstaigā ar kruķiem. Pie kompja sēdēt joprojām ir neērti – kāja notirpst un sāp. Tāpēc es iekārtojos viltīgi – uzliku visur, kur vien var, lielus fontus, iespraudu klaviatūru pagarinātājā, apgūlos uz dīvāna un sāku izmantot 42” televizoru kā monitoru. Teļļuks ir vecāku, bet pagaidām stāv pie manis. Pele man ir bezvadu, tā kā te problēmu nav. Tas viss izrādījās diezgan ērti, īpaši ņemot vērā to, ka tagad daudz laika pavadu mūsu jaunā servera Linux konsolē, un ssh klientā Putty fontu izmēru var uzlikt jebkādu.
Vienīgais mīnuss – Windows, šķiet, neprot uzlikt dažādu fontu izmēru (vai DPI) divos monitoros, tāpēc nākas konfigurēt katru programmu atsevišķi, un pēc tam atkal ņemt nost, kad nepieciešams. Tajos gadījumos, kad fontu izmērs nav regulējams, var izmantot operētājsistēmā iebūvēto programmu Magnifier.
Garastāvoklis man kopumā labs, nākotnē raugos optimistiski. Ļoti svarīgi ir pildīt rehabilitācijas vingrinājumus pilnā mērā. Te es reizēm slinkoju, varētu darīt arī vairāk. Cilvēki, lūk, reizēm strādā pat pa 4 stundām dienā. Es toties katru dienu skatos jaunu kino un tajā pašā laikā pildu daļu no vingrinājumiem. Drīz jau kļūšu par tādu pašu kino ekspertu kā daži kolēģi un čomi. Vecās filmas gan skatos maz – pārāk jau nu uz 42” teļļuka krīt acīs švakā kvalitāte. Nekas, atņems teļļuku, jaunais kino būs viss pārskatīts, tad citas izejas nebūs.
Kāja pagaidām lokās tikai par 90 grādiem, un arī tad tikai pēc iekustināšanas. Es nehaltūrēju, loku to katru dienu stiprāk, bet process iet nesteidzīgi. Ja viss ies labi, pēc mēneša es pamazām sākšu staigāt, pēc diviem – peldēt un aktīvi mīt velli, bet skriet jāsāk vēlāk par visu, jo tā ir liela slodze locītavai un vispār. Pavisam pilnībā kājas funkcijas neatjaunosies tik drīz, mēnešus pēc 3-4 agrākais, un tas ir ļoti atkarīgs no manām pūlēm rehabilitācijā. Bet līdz galam droši viss sadzīs tikai pēc pusgada vai ilgāk, līdz tam laikam jābūt piesardzīgam.
Es tagad aizgāju pie rehabilitologa (izbraukuma ārsts no Rīgas, vietējo mums te maz), noderīga uzzināju maz – tikai to, ka uz bezmaksas rehabilitāciju ir liela rinda, tāpēc iešu uz maksas. Ārsts gan bija jautrs, pats slēpotājs, slavēja Guzenko un teica, ka viss būs bumbās – ir pārliecināts, ka operācija uztaisīta labi un viss arī lieliski sadzīs.